Direktīva 2011/7: kādas tiesības jums ir un kāpēc tās gandrīz neviens neizmanto

Direktīva par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos ir spēkā kopš 2013. gada. Tās normas darbojas automātiski, taču praksē tās izmanto mazākums.

Kas tajā ir

Termiņi. B2B darījumos likumā noteiktais apmaksas termiņš ir trīsdesmit kalendārās dienas. Ar līgumu to var pagarināt līdz sešdesmit. Garāks termiņš ir iespējams tikai tad, ja tas nav acīmredzami netaisnīgs pret kreditoru. Publiskā sektora subjektiem piemēro trīsdesmit dienas, izņēmuma gadījumos sešdesmit.

Pārbaudes procedūra. Ja līgumā paredzēta preču vai pakalpojumu pieņemšanas procedūra, tā nedrīkst ilgt vairāk par trīsdesmit dienām. Tas aizver praksi, kurā termiņš formāli ir īss, bet tiek skaitīts no nenoteikta „pieņemšanas” datuma.

Procenti. ECB atsauces likme plus vismaz astoņi procentpunkti. Pienākas automātiski.

Fiksētā kompensācija. Ne mazāk par četrdesmit eiro par katru novēloti apmaksātu rēķinu, bez atsevišķa pamatojuma.

Papildu izmaksas. Pamatotas piedziņas izmaksas tiek atlīdzinātas papildus.

Kur valstis atšķiras

Direktīva nosaka minimumus, tāpēc nacionālā pārņemšana nav vienveidīga.

Vācijā B2B attiecībās piemēro deviņus procentpunktus virs bāzes likmes, nevis astoņus. Polijā fiksētā kompensācija ir pakāpeniska atkarībā no rēķina vērtības, nevis viena summa.

Praktiskās sekas: ja strādājat vairākās valstīs, aprēķins katrai jāveic atsevišķi. Viena vidējā rādītāja piemērošana dotu nepareizu rezultātu abos virzienos.

Jaunas regulas nebūs

2023. gada septembrī Komisija ierosināja regulu, kas būtu aizstājusi direktīvu un noteikusi stingru trīsdesmit dienu robežu bez iespējas to pagarināt. Parlaments grozīto versiju pieņēma 2024. gada aprīlī.

Padomē dalībvalstis priekšlikumu bloķēja. Vēlākās prezidentūras jautājumu darba kārtībā neiekļāva, un likumdošanas izsekošanas sistēmā lieta ir norādīta kā atsaukta.

Praktiskais secinājums ir vienkāršs: nav ko gaidīt. Spēkā ir tās tiesības, kas darbojas kopš 2013. gada.

Kāpēc tās netiek izmantotas

Trīs iemesli, un tikai viens no tiem ir juridisks.

Attiecības. Klients ir klients, un prasība par procentiem izskatās pēc konflikta sākuma.

Skaitlis. Lai prasītu, jāzina summa, bet neviens to nerēķina.

Samērs. Četrdesmit eiro par vienu rēķinu šķiet nenozīmīgi. Trīssimt kavētu rēķinu gadā izskatās citādi, bet šo summu ierauga tikai tad, kad to saskaita kopā.

Pirmais iemesls ir īsts un nenoliedzams. Otrais un trešais ir tikai aprēķina jautājums.